Stratēģijas nepieciešamība uzņēmumā

Stratēģijas jēdziens tiek izmantots arvien plašāk un aizvien vairāk uzņēmumu apsver nepieciešamību izstrādāt savu darbības stratēģiju. Kas ir stratēģija un vai tā ir nepieciešama ikvienam uzņēmumam? Atbildi uz šiem jautājumiem varēsiet rast šajā rakstā.

Stratēģijas jēdziens izsenis bijis saistīts ar militāro nozari, kas nozīmēja piemērotākā pretinieku sakaušanas plāna izstrādi un īstenošanu. Stratēģija ir augstākās vadības plāns ilgtermiņa rezultātu sasniegšanai.

Stratēģiskā konsultante un pasniedzēja Ieva Kalve grāmatā „Apseglot pārmaiņu vējus” piedāvā šādu klasisku stratēģijas definīciju: „Stratēģija ir augstākās vadības plāns ilgtermiņa rezultātu sasniegšanai atbilstīgi organizācijas darbības mērķiem”. Aplūkojot šo definīciju, būtu jāpievērš uzmanība diviem kritērijiem, kas minēti definīcijas ietvaros – ka tas ir plāns ilgtermiņa rezultātu sasniegšanai un ka šie rezultāti sasniedzami atbilstoši organizācijas mērķiem.

Tāpat arī grāmatas „Stratēģiskā vadīšana” autori Jānis Caune un Andrejs Dzedons uzsver stratēģijas sasaisti ar organizācijas mērķiem, tās darbību un veicamajiem uzdevumiem: „Stratēģija nosaka un un parāda organizācijas stratēģisko mērķi, ņemot vērā tās ilgtermiņa uzdevumus, darbības programmas un resursu izmantošanu”.Minētie autori stratēģiskās vadības teorijas izklāstā piemin arīdzan konkurences aspektu: „Stratēģija ir saistīta ar tādiem plāniem un darbībām, kuru mērķis ir palīdzēt uzņēmumiem un cilvēkiem veiksmīgi konkurēt savās sfērās.” Tātad veiksmīgi izveidota stratēģija, kas balstīta uz loģiski pamatotu lēmumu virkni pielāgotu situācijai, spēj nodrošināt organizācijas konkurētspēju un izcelt to līdzīgu organizāciju vidū.

Savukārt stratēģijas un biznesa konsultants, kā arī vairāku grāmatu par uzņēmējdarbību un stratēģisko plānošanu autors Nevils Leiks (Neville Lake) uzskata, ka lielākā daļa stratēģijas definīciju ir pārāk teorētiskas un nesaprotamas. Viņš uzsver stratēģijas un stratēģiskās darbības praktisko nozīmi: „stratēģija tiek traktēta kā teorētisks priekšmets, nevis kā praktiska lēmumu pieņemšanas metode”. Nevils Leiks vienkārši un saprotami izskaidro, ka „stratēģijai vajadzētu saistīties ar konkrētiem spriedumiem un pārdomātām darbībām, kas no esošajām un potenciālajām iespējām ļauj iegūt maksimālu labumu”.

Harvarda Biznesa skolas profesors Roberts Kaplans (Robert S. Kaplan) skaidrojot stratēģijas definīciju, pavērš to citādā virzienā: „Stratēģija ir ne tikai tas, ko organizācija iecerējusi darīt, bet arī tas, ko tā ir nolēmusi nedarīt. Profesors uzsver, ka šī ziņa ir īpaši svarīga nevalstiskajām organizācijām un valdības institūcijām”. Tas nozīmē, ka organizācijai ir būtiski ne tikai koncentrēties uz savu darbības sfēru un izvēlētajiem virzieniem, bet arī atcerēties par tiem, kas nav pa prātam.

Savukārt sabiedrisko attiecību teorētiķi Skots M.Katlips, Alens H.Senters un Glens M.Brūms (Cutlip, Center, Broom) atbalsta šādu stratēģijas definīciju: “Stratēģiju var definēt kā kāda uzņēmuma ilgtermiņa mērķu un uzdevumu noteikšanu. Tajā ietilpst arī šo mērķu un uzdevumu sasniegšanai nepieciešamo darbību virziena nospraušana un resursu paredzēšana”. Profesori norāda, ka korporācijas līmeņa stratēģija nosaka visām organizācijas nodaļām kopīgo mērķi.

Sabiedrisko attiecību literatūrā likts uzsvars uz stratēģijas ilgtermiņa rezultātu: stratēģija iekļauj sevī daudz vairāk kā tikai īstermiņa plānus un taktiku, kas nereti koncentrējas uz tūlītēju un īslaicīgu darbību, tā drīzāk ir attiecināma uz organizācijas darbības virzienu un tās pozicionēšanu ilgtermiņā.

Pirms stratēģijas izstrādes lietderīgi  būtu veikt rūpīgu situācijas analīzi organizācijas darbības jomā, kas uzrādītu organizācijas stiprās puses un nepilnības, un pēcāk, izejot no iegūtajiem rezultātiem, varētu definēt mērķi.

Stratēģija un misija ir nenodalāmas stratēģiskās plānošanas komponentes. Sandra Olivera grāmatā “Sabiedrisko attiecību stratēģija” īsi un konkrēti iezīmē stratēģijas jēdzienu, norādot, ka stratēģija ir ”Veids vai process, kādā organizācija tiecas piepildīt savu misiju”. Savukārt Ieva Kalve uzsver: „Pirms ķerties pie organizācijas misijas, vīzijas un mērķu definēšanu un stratēģijas izstrādi, jātiek galā ar principiālo pamatjautājumu – kāpēc organizācija darbojas?” Grāmatas „Apseglot pārmaiņu vējus” autore norāda, ka misija ir attieksmju un nodomu deklarācija jeb solījums visiem, kuriem ir vai būs attiecības ar konkrēto organizāciju. Misija ir organizācijas pastāvēšanas un darbības pamatojums. “Misija atspoguļo organizācijas eksistences pamatojumu un filozofiju. Pamatojoties uz misiju, uzņēmums var koncentrēt savu darbību noteiktā virzienā”.

Savukārt vadošā mārketinga eksperta Filipa Kotlera (Philip Kotler) ieskatā, lai uzņēmums spētu definēt misiju, ir jāatbild uz klasiskajiem menedžmenta guru Pītera Drakera (Peter Drucker) jautājumiem:

Tāpat viņš min, ka „veiksmīgi uzņēmumi pastāvīgi domā par šiem jautājumiem, pārdomāti un rūpīgi atbildot uz tiem”.

Minētie jautājumi norāda organizācijas misijas izveides nepieciešamību, jo tieši organizācijas misijā ir ietverts organizācijas darbības pamatojums un darbības sfēra. Līdz ar to autore uzskata, ka pirms sabiedrisko attiecību mērķu definēšanas būtiski ir formulēt organizācijas misiju.

Frenks Džefkins skaidrojot misijas būtību, izmanto Ašridžas misijas modeli, kas sastāv no četrām komponentēm: organizācijas mērķa, vērtībām, pieņemtajiem rīcības standartiem un stratēģijas (skat. 1. att.).

1.att. Organizācijas misijas modelis

Tātad stratēģija ir cieši saistīta ar organizācijas misiju, tā nosaka organizācijas rīcības un darbības virzienus, formulē galvenos mērķus un veicamos uzdevumus šo mērķu sasniegšanai. Ņemot vērā minēto un iepriekš aprakstīto, autore uzskata, ka stratēģijas izstrāde un misijas noteikšana ir ļoti būtisks organizācijas darbības plānošanas elementi, un ikvienai organizācijai būtu jāformulē gan organizācijas misija, gan stratēģija, tādejādi attēlojot organizācijas darbības un attīstības  vīziju ilgtermiņā, turklāt zināšanai gan kolektīva ietvaros, gan ārpus tā – sadarbības partneriem, klientiem u.c. iesaistītajām pusēm.

Stratēģiskās vadības teorijā tiek uzsvērta visu līmeņu vadītāju iesaistes nepieciešamība stratēģijas veidošanā un īstenošanā. Autore uzskata, ka šo pašu principu varētu attiecināt arī uz organizācijas sabiedrisko attiecību stratēģijas radīšanu un realizēšanu. Savukārt, lai izveidotā sabiedrisko attiecību stratēģija reāli funkcionētu un darbotos, visiem tās darbiniekiem jāiesaistās, lai to iedzīvinātu organizācijas ikdienā.

Ņemot vēra iepriekš minēto, var secināt, ka visupirms ir nepieciešama visu vadības līmeņu un darbinieku iesaiste. Visiem organizācijā strādājošajiem ir jābūt informētiem, ko un kāpēc organizācija dara – kas ir tie mērķi, uz kuriem organizācija tiecas un kurp vēlas nonākt, kādēļ. Ja nebūs šāda pamatojuma, nebūs arī pietiekamas atdeves no visu līmeņu darbiniekiem, līdz ar to pastāv risks, ka kādā no organizācijas līmeņiem var nebūt pietiekamas atdeves un izpratnes stratēģijas ieviešanā un īstenošanā.

Lai izstrādātu veiksmīgu organizācijas stratēģiju, nepieciešams:

Pirmkārt, apzināt esošo situāciju – saprast, kur organizācija atrodas šobrīd – kāda ir organizācijas darbības jomā kopumā. Organizācijai ir jāsaprot, kas ir tās vājās un stiprās puses. Tikai tad, ja būs zināms, kāda ir esošā situācija, būs iespējams pilnveidot un efektivizēt nepilnvērtīgos procesus tās darbības jomā.

Otrkārt, rūpīgi, iespējami precīzi un konkrēti definēt vēlamo sasniedzamo rezultātu jeb noteikt mērķus. Mērķiem jābūt iespējami konkrētiem un sasniedzamiem.

Treškārt, jāizplāno, kādā veidā organizācija var sasniegt vēlamo rezultātu – kas ir tās darbības, kas palīdzēs organizācijai nokļūt tur, kur tā vēlas.

Ceturtkārt, jāsaprot, kas būs tie kritēriji, pēc kuriem pēcāk tiks izvērtēts, vai organizācija ir nonākusi tur, kur tā vēlējās un vai sākotnēji nospraustie mērķi ir sasniegti.