Kvalitātes vadības sistēmu galvenais uzdevums ir nodrošināt produktu un pakalpojumu atbilstību klienta prasībām. Šī sistēma būtu jāveido tā, lai tiktu nodrošināta arī nepārtraukta biznesa attīstība, radot peļņu īpašniekiem privātajā sektorā vai sniedzot iespēju maksimāli efektīvi izmantot budžeta līdzekļus sabiedriskā sektora organizācijās.

Ja organizācijā ir izveidota kvalitātes vadības sistēma, bet darbinieki un vadība to uzskata „papīru smērēšanu” vai nevienam nevajadzīgu, tad tā nav izpildījusi savu uzdevumu „būt efektīvai”. Organizāciju vadītājiem un atbildīgajiem darbiniekiem, kuru pienākumos un pilnvarās ietilpst kvalitātes vadības sistēmas ieviešana, uzturēšana un pilnveidošana, būtu skaidri jāsaprot visa šī pasākuma jēga un jāprot izmantot dažādas metodes, kas palīdz šo jēgu nodrošināt un realizēt dzīvē.

Kvalitātes vadības sistēma nebūt nav tikai procedūru rakstīšanas, dokumentu reģistru veidošanas, veidlapu numerācijas sistēmas utt. izveidošanas pasākums. Tās būtiskākais uzdevums ir – nepārtraukta pilnveidošanās. Un šī mērķa sasniegšanai var tikt izmantoti dažādi „instrumenti” un metodes.

Lai santehniķis veiksmīgi un efektīvi tiktu galā ar savu uzdevumu, piemēram – piloša ūdens krāna salabošanu, viņam ir nepieciešama instrumentu kaste, kurā viņš var atrast vispiemērotāko instrumentu kādas konkrētas darbības veikšanai – uzgriežņu atslēgu stiprinājuma uzgriežņa atgriešanai, urbjmašīnu cauruma izurbšanai, skrūvgriezi skrūves pieskrūvēšanai vai āmuru visa sadabūšanai kopā. Un nav iespējams pateikt, kurš no šiem instrumentiem ir labāks par citiem. Ir tikai piemērotāks vai nepiemērotāks instruments konkrētā uzdevuma veikšanai.

Līdzīgi ir ar kvalitātes pilnveidošanas metodēm, kuru pielietošanā var izmantot dažādus tā dēvētos „kvalitātes instrumentus” (quality tools). Šādu „kvalitātes instrumentu” ir ļoti daudz. Kāds no tiem būs vairāk piemērots viena uzdevuma veikšanai, piemēram, projekta plānošanai, savukārt cits būs jāpielieto– jauna produkta vai pakalpojuma ideju apzināšanai.

Angļu vārda „tool” tulkojumam šajā rakstā ir izmantots vārds „instruments”, ar to saprotot līdzekli kādas darbības veikšanai. Lai arī latviešu valodā šo vārdu izmanto galvenokārt fizisku darbarīku apzīmēšanai, šajā versijā tas tiek lietots arī nemateriālu rīku (metožu) apzīmēšanai.

Ieguvumi no „kvalitātes instrumentu” pielietošanas visā pasaulē ir plaši zināmi. Kā vienu no spilgtākajiem piemēriem var minēt Japānas industrijas attīstību pēdējos 50 gados. Tieši Japānā ir radīti un sekmīgi izmantoti liela daļa no šiem zināmajiem „instrumentiem”.

Jau no 50.gadiem pasaulē plaši izmanto tā sauktos „7 kvalitātes instrumentus”(quality tools):

  • cēloņu un seku (cause and effect) diagrammas;
  • datu savākšanas veidlapas;
  • līdzības (affinity) diagrammas;
  • histogrammas;
  • Pareto analīzi;
  • kontroles grafikus un
  • grupēšanas vai noslāņošanas (stratification) analīzi.

Vēlāk gan pēdējo „instrumentu” - grupēšanas analīzei šajā „7 instrumentu kastē” nomainīja  procesa plūsmas diagrammas vai blokshēmas.

Šīs metodes par „7 kvalitātes instrumentiem” pirmais nosauca Tokijas universitātes profesors Kaoru Išikava pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Zem dažādiem nosaukumiem (arī „7 Kvalitātes kontroles instrumenti”, „7 pamatinstrumenti”, „Septiņi „vecie” instrumenti” u.c.) un dažādās variācijās tos veiksmīgi izmanto vēl arvien jebkurā kvalitātes uzlabošanas sistēmā.

1976.gadā Japānas zinātnieku un inženieru savienība (JUSE) noformulēja tā sauktos „7 jaunos kvalitātes instrumentus”, ko dēvē arī par „septiņiem vadības un plānošanas instrumentiem”. Ne visi no tiem bija pilnīgi jauni, bet to kolekcija un to veicināšana gan. Tie ietver:

  • Līdzību (affinity) diagrammas;
  • Attiecību (relations) diagrammas;
  • Koka (tree) diagrammas;
  • Matricas (matrix) diagrammas;
  • Matricas datu analīzi vai prioritāšu matricas;
  • Bultu (arrow) diagrammas;
  • Procesa lēmumu programmas grafikus (Process decision programm chart – PDPC).

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū šie „instrumenti” tika ieviesti ASV, Eiropas u.c. uzņēmumos kā „Plāno-dari-parbaudi-rīkojies” jeb Hoshin plānošanas programmas praktiskās realizācijas metodes. Šī plānošana ir virzīta uz vīzijas un stratēģisko mērķu realizēšanu reālos un praktiskos darba plānos.

Nākošajās desmitgadēs tika piedāvāti dažādi citi inovatīvi papildinājumi kvalitātes pilnveidošanas koncepcijām, metodēm un instrumentiem. Geniči Taguči (Genichi Taguchi) izveidoja jaunas metodes eksperimentālās projektēšanas (experimental design) pielietošanai kvalitātes vadībā. Masaki Imai (Masaaki Imai) popularizēja Kaizen principu – mazu, nepārtrauktu un pastāvīgu uzlabojumu ieviešanu. Parādījās dažādas sistēmas (sauktas arī par mega-instrumentiem), kas ietver sevī ne tikai dažādu „instrumentu komplektus”, bet arī pilnveidošanas procesa organizēšanas un vadīšanas metodiku:

  • Kvalitātes funkciju izvēršana (Quality funcion deployment – QFD);
  • Six Sigma;
  • ISO 9001;
  • Malkoma Baldridža (Malcom Baldridge) balvas vērtēšanas metodika;
  • Eiropas Kvalitātes vadības fonda (EFQM) Biznesa izcilības vērtēšanas metodika;
  • Ierobežojumu teorija (Theory of Constraints);
  • „Liesā” domāšana (Lean thinking) u.c.

Šīs visas sistēmas ir vai nu iepriekšējo koncepciju un metožu savādāka „komplektācija” vai arī to tālāka attīstība. Tāpēc pamatinstrumenti ir aktuāli vēl arvien, kaut arī tiem nu jau piestiprināts nosaukums „vecie”. Izmantojot dažādas datorprogrammas kvalitātes uzlabošanas uzdevumu veikšanai, ir iespējams izvairīties no garlaicīgām formālām darbībām - aprēķiniem, atkārtotas pierakstīšanas, datu atkārtotas ievades u.c. Tajā pašā laikā ir kritiski svarīgi izprast katru konkrētu kvalitātes instrumentu tik labi, lai varētu dot datoram pareizas nepieciešamās komandas, kā arī saprast datorprogrammas ģenerētos rezultātus. Datorizētie „instrumenti” mums var palīdzēt, piemēram, procesu modelēšanā un simulēšanā – t.i. procesu „izdzīvošanai” virtuālā vidē, kad salīdzinoši īsā laika posmā izdodas iegūt apjomīgas procesu norises analīzes rezultātus. Nereti visu, kam tiek pielikts apzīmējums „kvalitāte”, uzskata par kaut ko, kas ir nodalīts no ikdienas aktivitātēm. Kvalitātes instrumentu izmantošana stratēģiskās plānošanas procesā, problēmu risināšanā, projekta plānu izstrādē, cilvēku iesaistīšanā ideju meklēšanā un kolektīva viedokļa formulēšanā, kā arī klienta vajadzību labāka izprašanā var nodrošināt ērtāku un efektīvāku pašu procesu un kvalitatīvāku tā rezultātu. Svarīgi saprast, ka ar produkta un pakalpojuma kvalitātes nodrošināšanu un izmaksu kontroli ir iespējams tikai uzturēt organizācijas konkurētspēju. Bet vispirms tā ir jārada. Līdz ar to produktu un pakalpojumu nepārtraukta pilnveidošana un inovācijas ir galvenais konkurētspējas avots mūsdienu pasaules tirgū. Uzņēmumi, kas rada jaunus produktus un pakalpojumus, izbauda savu konkurētspēju attiecībā pret tiem uzņēmumiem, kas tikai samazina izmaksas un nodrošina produkta kvalitāti. Un šajā inovāciju procesā ļoti var palīdzēt jau augstāk minētie un vēl citi specializēti „instrumenti”, piemēram tādi kā TRIZ. Turpmākajos šīs sērijas rakstos apskatīsim šeit minēto un arī citu instrumentu būtību, pielietošanas jomas un metodes, to priekšrocības, kā arī ieguvumus no to pielietošanas.

AUTORS: Jānis Leilands